Arvīds Zeibots
| ||||||||||
Arvīds Zeibots (1894—1934) bija latviešu izcelsmes padomju militārais un saimnieciskais darbinieks.
Dzīvesɡājums
[labot | labot pirmkodu]Dzimis 1894. gadā Rīgā fabrikas strādnieka ģimenē. Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partijas biedrs kopš 1912. gada. 1913. gadā pabeidza mācības Rīgas reālskolā, mācījās Rīgas Politehniskajā institūtā un Petrogradas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē.
Pēc Februāra revolūcijas atgriezās Rīgā, bija Rīgas Padomes deputāts. Vispirms atbalstīja meņševikus internacionālistus, pēc tam pieslējās boļševikiem. Vācu okupācijas laikā viņu ieslodzīja Daugavgrīvas koncentrācijas nometnē, pēc tam Ventspilī. Atbrīvots pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas. Kopš 1918. gada rudens dzīvoja Rīgā, Latvijas SPR 1. Padomju kongresā viņu ievēlēja par Centrālās izpildkomitejas locekli, kopš 1919. gada janvāra viņš bija LSPR Tautas komisāru padomes statistikas komisārs. Pēc tam, kad Rīgu ieņēma landesvērs, Zeibots bija partijas politisks darbinieks.
1920. gada 27. septembrī kļuva par Revolucionārās kara padomes Lauka štāba Reģistrācijas pārvaldes priekšnieka palīgu, 1921. gada 15. aprīlī kļuva par Sarkanās armijas štāba Izlūkošanas pārvaldes priekšnieku.
1924. gada 9. februārī Zeibots lūdza KK(b)P CK pārcelt viņu citā darbā, savā vietā ierosinādams iecelt Jāni Bērziņu; šo lūgumu apmierināja, un Zeibotu ar segvārdu "Ivans Petrovičs Grandts" (Иван Петрович Грандт) iecēla par PSRS konsulu, pēc tam ģenerālkonsulu Harbinā līdz 1926. gadam. Pēc atgriešanās Padomju Savienībā strādāja Strādnieku—zemnieku inspekcijas Tautas komisariātā. Kopš 1928. gada bija PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Rudzutaka palīgs.
Miris 1934. gadā, apglabāts Novodevičjes kapsētā.
