Papuas konflikts

Jaungvinejas salas karte. Apzīmējumi: Papua (Indonēzijas province), Rietumpapua (Indonēzijas province), Papua-Jaungvineja (neatkarīga valsts).

Papuas konflikts (angļu: Papua conflict) ir ilgstošs politisks un bruņots konflikts Indonēzijas pārvaldītajā Jaungvinejas rietumu daļā starp Indonēzijas valsti un dažādām papuasu neatkarības kustībām. Konflikta pirmsākumi saistīti ar bijušās Nīderlandes Jaungvinejas politiskā statusa maiņu 20. gadsimta 60. gados. Daļa papuasu kustību iestājas par neatkarīgas Rietumpapuas valsts izveidošanu, savukārt Indonēzijas valdība reģionu uzskata par neatņemamu valsts teritorijas daļu.

Konfliktā dažādos periodos piedalījušies Brīvās Papuas kustības (indonēziešu: Organisasi Papua Merdeka, OPM) un citu separātistu grupējumu kaujinieki, kā arī Indonēzijas bruņotie spēki un policija. Konfliktu pavada politiskas domstarpības par pašnoteikšanos, cilvēktiesībām, dabas resursu izmantošanu, migrāciju un reģiona ekonomisko attīstību.

Priekšvēsture

Jaungvinejas rietumu daļa līdz 1962. gadam bija pazīstama kā Nīderlandes Jaungvineja. Kad 1949. gadā Nīderlande atzina Indonēzijas neatkarību, šīs teritorijas statuss palika neatrisināts. Nīderlande saglabāja tās pārvaldi un 1950. gadu beigās sāka aktīvāk gatavot vietējos iedzīvotājus pašpārvaldei.

1961. gadā tika izveidota Jaungvinejas padome, kurā darbojās arī papuasu pārstāvji. Tā paša gada 1. decembrī līdzās Nīderlandes karogam tika pacelts Rīta zvaigznes karogs, kas vēlāk kļuva par Rietumpapuas neatkarības kustības galveno simbolu.

Indonēzijas prezidents Sukarno noraidīja iespēju izveidot neatkarīgu Rietumjaungvinejas valsti un uzskatīja teritoriju par bijušās Nīderlandes Austrumindijas sastāvdaļu. 1961. gada decembrī viņš pasludināja Trikora programmu, kuras mērķis bija panākt teritorijas pievienošanu Indonēzijai.

1962. gadā Indonēzijas spēki veica militāras infiltrācijas operācijas Nīderlandes Jaungvinejā. Pieaugot plašāka kara riskam, Nīderlande un Indonēzija ar ASV starpniecību sāka sarunas.

Pāreja Indonēzijas pārvaldē

1962. gada 15. augustā tika noslēgta Ņujorkas vienošanās, saskaņā ar kuru Nīderlande piekrita nodot teritoriju pagaidu ANO administrācijai.

1962. gada oktobrī teritoriju pārņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Pagaidu izpildvara (UNTEA), bet 1963. gada 1. maijā administratīvā kontrole tika nodota Indonēzijai.

Daļa papuasu politisko aktīvistu iebilda pret Indonēzijas pārvaldi. 1960. gadu vidū izveidojās Brīvās Papuas kustība (OPM), kas par savu mērķi izvirzīja neatkarīgas Rietumpapuas izveidošanu. 1965. gadā sākās viena no pirmajām ievērojamajām bruņotajām sacelšanās epizodēm pret Indonēzijas varu.

Brīvās izvēles akts

Ņujorkas vienošanās paredzēja, ka iedzīvotājiem vēlāk jādod iespēja noteikt teritorijas politisko statusu.

1969. gadā Indonēzijas valdība organizēja tā saukto Brīvās izvēles aktu (angļu: Act of Free Choice). Vispārēja referenduma vietā tika izraudzīti 1025 papuasu pārstāvji, kuri Indonēzijas varas iestāžu organizētās sapulcēs vienbalsīgi atbalstīja palikšanu Indonēzijas sastāvā.

ANO Ģenerālā asambleja 1969. gada rezolūcijā Nr. 2504 pieņēma zināšanai ANO ģenerālsekretāra ziņojumu par procesa rezultātiem.

Brīvās izvēles akta leģitimitāte kļuva par vienu no centrālajiem konflikta jautājumiem. Neatkarības kustības pārstāvji apgalvo, ka balsojums nenodrošināja papuasu brīvu pašnoteikšanos. Arī vairāki pētnieki un cilvēktiesību aizstāvji ir kritizējuši balsojuma organizēšanas apstākļus. Indonēzijas valdība savukārt uzskata 1969. gada procesu un teritorijas atrašanos Indonēzijas sastāvā par juridiski galīgu.

Bruņotais konflikts

Pēc 1969. gada OPM turpināja bruņotu pretošanos. Organizācija nekad nav bijusi pilnīgi centralizēta; tās sastāvā dažādos laikos darbojušās vairākas reģionālas grupas ar atšķirīgu vadību.

OPM kaujinieki veikuši uzbrukumus Indonēzijas militārpersonām, policijai, valdības objektiem un infrastruktūrai. Indonēzijas drošības spēki savukārt īstenojuši militāras un policijas operācijas pret separātistu grupējumiem.

Konflikta laikā ir ziņots arī par civiliedzīvotāju nogalināšanu, patvaļīgiem arestiem, spīdzināšanu, ciemu iznīcināšanu un iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu. Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas vairākkārt kritizējušas Indonēzijas drošības spēku rīcību un ierobežoto neatkarīgo novērotāju un žurnālistu piekļuvi atsevišķām konflikta teritorijām.

Dabas resursi

Konflikta politiskajā un ekonomiskajā kontekstā nozīmīga vieta ir Jaungvinejas rietumu daļas bagātīgajiem dabas resursiem. Reģionā atrodas lielas vara un zelta atradnes.

Īpaši nozīmīgas ir Grasbergas raktuves, kas ir viens no pasaules lielākajiem vara un zelta ieguves kompleksiem. Raktuvju attīstība izraisījusi strīdus par dabas resursu ienākumu sadalījumu, zemes īpašumtiesībām un ietekmi uz vietējām papuasu kopienām un vidi.

Neatkarības kustības pārstāvji dabas resursu izmantošanu bieži min kā vienu no Indonēzijas kontroles ekonomiskajiem aspektiem, savukārt Indonēzijas valdība uzsver investīciju un infrastruktūras nozīmi reģiona attīstībā.

Īpašā autonomija

2001. gadā Indonēzijas parlaments pieņēma likumu par īpašu autonomiju Papua provincei. Tas paredzēja lielāku daļu reģionā iegūto ienākumu novirzīt vietējai pārvaldei un atzina atsevišķas papuasu kultūras un politiskās īpatnības.

Tika izveidota arī Papuas Tautas padome, kuras uzdevums ir pārstāvēt pamatiedzīvotāju intereses.

Tomēr īpašās autonomijas rezultāti tiek vērtēti pretrunīgi. Indonēzijas valdība to uzskata par mehānismu papuasu pašpārvaldes un ekonomiskās attīstības veicināšanai, bet daļa papuasu aktīvistu uzskata autonomiju par nepietiekamu un turpina prasīt referendumu par neatkarību.

Konflikts 21. gadsimtā

21. gadsimtā bruņotais konflikts turpinājās, īpaši Jaungvinejas kalnainajos iekšzemes apgabalos. Atsevišķi OPM bruņotie grupējumi sāka izmantot nosaukumu Rietumpapuas Nacionālā atbrīvošanas armija (indonēziešu: Tentara Pembebasan Nasional Papua Barat, TPNPB).

2018. gada decembrī Ndugas reģionā separātistu kaujinieki nogalināja vairākus ceļu būvniecībā iesaistītus strādniekus. Pēc uzbrukuma Indonēzijas drošības spēki sāka plašākas operācijas reģionā, kuru rezultātā ievērojams skaits civiliedzīvotāju pameta savas dzīvesvietas.

2021. gadā bruņotā uzbrukumā tika nogalināts Indonēzijas izlūkdienesta Papua reģiona vadītājs. Pēc tam Indonēzijas valdība ar OPM saistītos bruņotos grupējumus oficiāli klasificēja kā teroristiskas organizācijas. Šādu klasifikāciju kritizēja daļa cilvēktiesību organizāciju, kas pauda bažas par tās iespējamu izmantošanu pret plašāku papuasu politisko kustību.

2023. gadā TPNPB kaujinieki Ndugas reģionā sagūstīja Jaunzēlandes pilotu Filipu Mertensu (Philip Mehrtens), pieprasot starptautisku uzmanību Rietumpapuas neatkarības jautājumam. Viņš tika atbrīvots 2024. gada septembrī pēc vairāk nekā 19 mēnešiem gūstā.

Politiskā kustība

Līdzās bruņotajai pretošanās kustībai darbojas arī organizācijas, kas cenšas panākt neatkarību vai pašnoteikšanās referendumu ar politiskiem un diplomātiskiem līdzekļiem.

2014. gadā vairākas neatkarības kustības organizācijas izveidoja Apvienoto Rietumpapuas atbrīvošanas kustību (ULMWP). Tā cenšas iegūt starptautisku atbalstu papuasu pašnoteikšanās tiesībām un darbojas arī Klusā okeāna valstu politiskajā telpā.

Indonēzijas valdība kategoriski noraida Rietumpapuas neatkarību un uzsver valsts teritoriālās integritātes principu. Vairums pasaules valstu oficiāli atzīst Jaungvinejas rietumu daļu par Indonēzijas teritoriju.