Ukraiņi

Ukraiņi
	Ukraiņi pasaulē
	T. Ševčenko · N. Mahno · L. Ukrainka · B. Hmeļnickis; S. Timošenko · O. Dovženko · S. Koroļovs · A. Ševčenko
Visi iedzīvotāji
	44—45 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
	Ukraina 37,5 mlj (2001); Polija 1,6 mlj (2023); ASV 1 mlj (2016); Vācija 1,1 mlj (2023); Krievija 1,8 mlj (2023); Kanāda 1,3 mlj (2016) un citas
Valodas
	ukraiņu, krievu, suržiks
Reliģijas
	pareizticība, grieķu katoļticība
Radnieciskas etniskas grupas
	baltkrievi, krievi, poļi
Etnogrāfiskās grupas
	rusīni, huculi, lemki, Kubaņas kazaki

Ukraiņi (ukraiņu: українці; [ukrɑˈjinʲtsʲi]) ir austrumslāvu tauta un Ukrainas pamatiedzīvotāji.

Kā etniskā grupa veidojās mūsdienu Ukrainas zemēs un daļās kaimiņzemju: Polijas, Baltkrievijas, Moldovas, Krievijas, Rumānijas, Ungārijas, Slovākijas. Kopienas dzīvo arī ārvalstīs, tostarp Latvijā. To kopējais skaits var pārsniegt 46 miljonus cilvēku, no tiem 37 miljoni 2001. gadā dzīvoja Ukrainā (vairāk nekā 75% valsts iedzīvotāju). Starp slāvu tautām tā ir trešā lielākā tauta pēc skaita aiz krieviem un poļiem.

Etnoģenēze

Ukraiņu etniskās vēstures pamatā bija austrumslāvu cilšu un cilšu savienību attīstība 1. gadu tūkstoša otrajā pusē. Rakstītajos avotos ar mūsdienu Ukrainas teritoriju tiek saistīti poļani, drevļani, siverjani, uļiči, tiverieši, volīnieši un baltie horvāti. Īpaši nozīmīga bija Vidusdņepras teritorija ap Kijivu, kur izveidojās politiskais centrs, kas vēlāk kļuva par Kijivas Rutēnijas kodolu.

Arheoloģiski agrīno slāvu attīstība Ukrainas teritorijā tiek saistīta ar vairākām kultūrām, tostarp Prāgas-Korčakas, Penkovkas un Luka-Raikovecas kultūru.

Kijivas Rutēnija bija viens no svarīgākajiem ukraiņu etnoģenēzes posmiem. 9.–13. gadsimtā tā apvienoja plašas austrumslāvu zemes un radīja kopīgu politisko, reliģisko un rakstības telpu. Kristietības pieņemšana 988. gadā veicināja baznīcslāvu rakstības, pareizticīgās kultūras un Bizantijas politisko tradīciju izplatīšanos.

Pēc Kijivas Krievzemes politiskās sairšanas 12.–13. gadsimtā būtisku lomu saglabāja Galīcijas-Volīnijas kņaziste. Tā turpināja Krievzemes politiskās un kultūras tradīcijas Ukrainas rietumu un dienvidrietumu zemēs. Galīcijas-Volīnijas valsts uzturēja sakarus ar Centrāleiropas un Austrumeiropas politiskajām struktūrām. Šajā posmā pastiprinājās atsevišķu reģionu īpatnības. Volīnija, Galīcija, Kijivas zeme, Podolija un Čerņihivas-Siveras zeme attīstījās atšķirīgos politiskos apstākļos, tomēr saglabāja kultūras radniecību.

14.–16. gadsimtā liela daļa ukraiņu zemju nonāca Lietuvas lielkņazistes, vēlāk Polijas Karalistes un Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. Šis periods bija nozīmīgs ukraiņu etniskās un konfesionālās identitātes veidošanā. Lietuvas lielkņazistē ilgu laiku saglabājās Krievzemes tiesiskās un rakstvedības tradīcijas, bet Polijas ietekmes pieaugums veicināja katoļu baznīcas, poļu muižniecības kultūras un latīņu izglītības izplatību. Šajos apstākļos austrumslāvu pareizticīgie iedzīvotāji pakāpeniski izveidoja skaidrāk apzinātu reģionālu un konfesionālu identitāti.

No 15.–16. gadsimta īpašu nozīmi ieguva Zaporižjas kazaki. Kazaku sabiedrība veidojās Dņepras lejtecē un stepes pierobežā, kur sastapās zemkopju, bēgļu zemnieku, pilsētnieku, sīkās muižniecības un stepju militārās kultūras elementi. Kazaki kļuva par būtisku Ukrainas sociālās un politiskās vēstures faktoru. 17. gadsimtā Bohdana Hmeļnicka vadītā sacelšanās un kazaku Hetmanāta izveide radīja jaunu politisku ietvaru, kurā pareizticība, rutēņu rakstības tradīcija, kazaku militārā organizācija un vietējā pašpārvalde saplūda vienā politiskās identitātes modelī. Kazaku laikmets būtiski nostiprināja priekšstatus par atšķirīgu ukraiņu politisko kopienu.

Ukraiņu etnokulturālā kopiena, kuras pamatā ir protoslāvu komponents, sevī uzņēma arī irāņu elementu — skitu un sarmatu mantojumu, ģermāņu elementu — gotu mantojumu, kā arī huņņu, baltu, trāķiešu un ķeltu elementus.

Valoda

Saskaņā ar oficiālās Visukrainas 2001. gada tautas skaitīšanas datiem Ukrainas teritorijā lielākajai daļai iedzīvotāju dzimtā valoda ir ukraiņu valoda: 85,16% Ukrainas iedzīvotāju, kuri norādījuši savu tautību kā ''ukrainis'', par savu dzimto valodu uzskata ukraiņu valodu, 14,77% — krievu valodu. To ukraiņu īpatsvars pēc tautības, kuri par savu dzimto valodu uzskata ukraiņu valodu, ievērojami atšķiras atkarībā no dzīvesvietas reģiona — no 99,9% Ternopiļas apgabalā līdz 40,4% Krimas Autonomajā Republikā. Ukrainas teritorijā dzīvojošajiem ukraiņiem ir raksturīgs arī ukraiņu-krievu bilingvisms: saskaņā ar 2001. gada tautas skaitīšanas datiem to ukraiņu īpatsvars, kuri papildus dzimtajai valodai brīvi pārvalda arī krievu valodu, bija 43,3 %, maksimālais šādas kategorijas īpatsvars bija novērots Kijivā — 58,1 %, minimālais Ļvivas apgabalā — 17,7 %.

Ukraiņu valoda pieder indoeiropiešu saimes austrumslāvu grupai, pamatā ir kirilicas alfabēts.

Ukraiņu valodā izšķir šādus teritoriālos dialektus:

ziemeļu, ko ietekmējusi baltkrievu valoda;
rietumu, ko ietekmējusi poļu, slovāku, ungāru un rumāņu valoda;
ziemeļaustrumu, ko ietekmējusi krievu valoda.

Ukraiņu diaspora

1,8 miljoni ukraiņu dzīvo Krievijas Federācijā, bet 2,3 miljoni — Ziemeļamerikā (1,3 miljoni Kanādā un 1 miljons ASV). Samērā daudz ukraiņu dzīvo arī Brazīlijā (400 000), Kazahstānā (aptuveni 500 000), Moldovā (450 000), Polijā (aptuveni 1,5 miljoni), Portugālē, Slovākijā arī Apvienotajā karalistē, Austrālijā, Vācijā, Rumānijā, Igaunijā un Latvijā.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, daudzi ukraiņi kļuva par bēgļiem un izbrauca no valsts.

Ukraiņi Latvijā

Pamatraksts: Latvijas ukraiņi

Ukraiņu skaits Latvijā strauji palielinājās pēc Otrā pasaules kara, kad uz Latvijas PSR strādāt nosūtīja tūkstošiem ukraiņu, un tā uzskatāma par nesenas migrācijas ceļā izveidojušos mazākumtautību. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ukraiņu skaits strauji samazinājās, bet Krievijas 2022. gada iebrukuma laikā Ukrainā atkal palielinājās bēgļu pieplūduma dēļ.

Rīgā darbojas ukraiņu sabiedriskās organizācijas Dnipro, “Latvijas ukraiņu savienība” un Latvijas ukraiņu kongress, nodibināti ukraiņu kultūras centri Ventspilī, Rēzeknē, Liepājā, Vangažos un Daugavpilī. Līdz 2004. gadam naturalizējušies bija tikai 16,3 % Latvijas ukraiņu, iepretī 47,4 % krievu un 27,3 % baltkrievu.^[4]

Skatīt arī

Ukrainība

Atsauces

↑ Ukrainian diaspora abroad makes up over 20 million Arhivēts 2012. gada 5. janvārī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
↑ 20 million Ukrainians live in 46 different countries of the world (angliski)
↑ 20 miljoni ukraiņu dzīvo ārpus Ukrainas teritorijas Arhivēts 2011. gada 4. jūnijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)
↑ Latvijas ukraiņi — lēna integrācija Natālija Lisogorova 23.03.2004.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ukraiņi.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)

Šis ar etniskajām grupām un tautām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Ukrainian diaspora abroad makes up over 20 million Arhivēts 2012. gada 5. janvārī, Wayback Machine vietnē. (angliski)

[2] 20 million Ukrainians live in 46 different countries of the world (angliski)

[3] 20 miljoni ukraiņu dzīvo ārpus Ukrainas teritorijas Arhivēts 2011. gada 4. jūnijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)

[4] Latvijas ukraiņi — lēna integrācija Natālija Lisogorova 23.03.2004.

[1]

[2]

[3]

[4]