Asīrieši

Asīrieši
ܣܘܪܝܝܐ

Asīriešu karogs
Visi iedzīvotāji
2—5 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Sīrija (200 000—877 000) Irāka (150 000—202 000) Turcija (25 000) Jordānija (30 000—150 000) Libāna (30 000) Irāna
Valodas
sīriešu valoda
Reliģijas
Austrumu kristietība
Radnieciskas etniskas grupas
arābi, ebreji

Asīrieši (sīriešu: ܣܘܪܝܝܐ) ir tauta Tuvajos Austrumos, kuru izcelsme saistīta ar Asīriju, mūsdienu Irākas teritorijā. Senajos laikos asīrieši dzīvoja teritorijā no Nīlas upes līdz Mezopotāmijai. Kopš islāma ekspansijas, bet īpaši kopš 20. gadsimta sākuma, asīrieši ir piedzīvojuši vajāšanas un diskrimināciju, tāpēc mūsdienās lielākā daļa tautas dzīvo emigrācijā dažādās pasaules valstīs. Asīrieši pieder Austrumu kristīgajai baznīcai.

Vēsture

Senie laiki

Asīriešu vēsturiskā izcelsme ir saistīta ar seno Asīriju, kas izveidojās Mezopotāmijas ziemeļu daļā. Par vienu no nozīmīgākajiem reģiona centriem kļuva Ašūra, kas deva nosaukumu gan valstij, gan tās galvenajai dievībai. Sākotnēji Asīrija bija salīdzinoši neliela valsts, taču pakāpeniski tās politiskā un militārā ietekme pieauga.

Asīrijas varenības augstākais posms bija Jaunās Asīrijas impērijas laikā no 10. līdz 7. gadsimtam p.m.ē. Tās valdnieki pakļāva lielu daļu Tuvo Austrumu, un impērijas teritorija dažādos laikos aptvēra Mezopotāmiju, Levanti, daļu Mazāzijas un Ēģiptes. Nozīmīgi politiskie un kultūras centri bija Nimrūda, Duršarukina un Nīnive.

Asīrijas impērija sabruka 7. gadsimta p.m.ē. beigās pēc babiloniešu un mīdiešu uzbrukumiem. Nīnive tika ieņemta 612. gadā p.m.ē., bet pēdējie asīriešu spēki turpināja pretošanos vēl vairākus gadus. Pēc valsts bojāejas reģiona iedzīvotāji nepazuda un turpināja dzīvot Mezopotāmijas ziemeļos dažādu turpmāko lielvalstu sastāvā.

Kristietības izplatīšanās

Kristietība Mezopotāmijas ziemeļos sāka izplatīties mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Reģions kļuva par vienu no nozīmīgiem agrīnās austrumu kristietības centriem. Vietējās kristiešu kopienās plaši izmantoja sīriešu valodu, kas izveidojās no aramiešu valodas paveidiem.

Vēlajā senatnē asīriešu apdzīvotās teritorijas atradās galvenokārt starp Romas, vēlāk Bizantijas impēriju, un Sasanīdu impēriju. Kristiešu kopienas Persijas teritorijā izveidoja savas baznīcas struktūras, no kurām attīstījās Austrumu baznīca. Tās misionāri vēlāk izplatīja kristietību tālu ārpus Mezopotāmijas — Persijā, Centrālāzijā, Indijā un Ķīnā.

Islāma iekarojumi un viduslaiki

Pēc arābu iekarojumiem 7. gadsimtā Mezopotāmija tika iekļauta Arābu kalifātā. Asīriešu kristieši saglabāja savu reliģiju un baznīcas organizāciju, lai gan pakāpeniski kļuva par reliģisku minoritāti musulmaņu pārvaldītajā sabiedrībā.

Abāsīdu kalifāta laikā sīriešu kristiešu zinātniekiem bija ievērojama loma antīkās zinātnes un filozofijas darbu tulkošanā. Grieķu autoru darbi tika tulkoti sīriešu un arābu valodā, veicinot medicīnas, filozofijas, astronomijas un citu zinātņu attīstību islāma pasaulē.

Viduslaiku gaitā Mezopotāmijas kristiešu kopienas piedzīvoja gan relatīva miera, gan vajāšanu periodus. Smagus postījumus reģionam nodarīja mongoļu iebrukumi un vēlākie kari. Īpaši postoši bija Timura karagājieni 14. gadsimta beigās, pēc kuriem daudzas senās kristiešu kopienas ievērojami samazinājās.

Osmaņu impērijas laikā

No 16. gadsimta ievērojama daļa asīriešu apdzīvoto teritoriju atradās Osmaņu impērijas sastāvā. Lielākās kopienas dzīvoja Mezopotāmijas ziemeļos un kalnu apvidos mūsdienu Irākas, Turcijas, Irānas un Sīrijas teritorijā.

Asīriešu sabiedrība bija sadalīta starp vairākām austrumu kristīgajām baznīcām. Daļa piederēja Austrumu Asīrijas baznīcai, citi — Haldeju katoļu baznīcai un Sīriešu pareizticīgajai baznīcai. Reliģiskajai piederībai bija būtiska nozīme kopienu identitātes saglabāšanā.

Pirmajos pasaules kara gados Osmaņu impērijas teritorijā asīriešu kristieši kļuva par masu slepkavību, deportāciju un piespiedu pārvietošanas upuriem. Šie notikumi, kas īpaši skāra kopienas Anatolijas dienvidaustrumos un Mezopotāmijas ziemeļos, mūsdienās tiek saukti par asīriešu genocīdu. Daudzi izdzīvojušie devās bēgļu gaitās uz Irāku, Sīriju, Irānu un citām zemēm.

20. gadsimts

Pēc Pirmā pasaules kara un Osmaņu impērijas sabrukuma tradicionālās asīriešu apdzīvotās teritorijas tika sadalītas starp vairākām jaunām valstīm. Ievērojamas kopienas nonāca Irākā, Sīrijā, Turcijā un Irānā.

Irākā attiecības starp asīriešiem un jaunās valsts varas iestādēm bija saspringtas. Konflikts saasinājās pēc Irākas neatkarības iegūšanas, un 1933. gadā Simeles apkārtnē Irākas spēki nogalināja lielu skaitu asīriešu civiliedzīvotāju. Pēc šiem notikumiem turpinājās asīriešu emigrācija.

Turpmākajās desmitgadēs politiskā nestabilitāte, kari un asimilācijas politika vairākās Tuvo Austrumu valstīs veicināja asīriešu diasporas palielināšanos. Lielas kopienas izveidojās Amerikas Savienotajās Valstīs, Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā un citās valstīs.

Mūsdienas

Pēc Irākas kara sākuma 2003. gadā Irākas kristiešu kopienas piedzīvoja jaunus vardarbības un emigrācijas viļņus. Daudzi asīrieši pameta Bagdādi, Mosulu un citas pilsētas, pārceļoties uz Irākas ziemeļiem vai ārvalstīm.

Situācija vēl vairāk pasliktinājās pēc Islāma valsts ofensīvas Irākā un Sīrijā. Grupējuma spēki 2014. gadā ieņēma Mosulu un lielu daļu Nīnives līdzenuma, kur vēsturiski atradās daudzas asīriešu kristiešu pilsētas un ciemi. Iedzīvotāji masveidā devās bēgļu gaitās, bet vairākas baznīcas, klosteri un citi kultūras pieminekļi tika izpostīti.

Mūsdienās asīriešu vēsturiskās kopienas joprojām pastāv galvenokārt Irākā, Sīrijā, Turcijā un Irānā, tomēr ievērojama tautas daļa dzīvo diasporā. Asīriešu organizācijas un baznīcas darbojas, lai saglabātu sīriešu valodu, kristīgās tradīcijas un asīriešu kultūras mantojumu.

Seno asīriešu karadarbība

Valdnieka Salmanasara I (1273—1244 p. m. ē.) valdīšanas laikā asīrieši iekaroja Babiloniju un daudzas citas valstis, un beidzot apvienoja visu reģionu vienā impērijā. Asīriešiem bija milzīga armija, apgādāta ar bruņu aizsargātiem zirgiem, ātriem divriču kaujas ratiem un lielām mūru dragājamām ierīcēm. Asīrijas valsts attīstījās vairāku kareivīgu valdnieku — Ašurbanipala II, Sinaheriba un citu vadībā. Lielā bagātība un labie tirdzniecības sakari ļāva asīriešiem atjaunot tādas pilsētas kā Nimruda un Nīnive, ko izveidoja par galvaspilsētu, kā arī uzcelt pilsētu Horsabadu.