Pāriet uz saturu

Irāna

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Irānas Islāma Republika
جمهوری اسلامی ايران
Jomhuri-ye Islāmi-ye Irān
Irānas karogs Irānas ģerbonis
Karogs Emblēma
Devīze: Esteqlāl, āzādi, jomhuri-ye eslāmi ("Neatkarība, brīvība, Islāma republika")
Himna: Mehr-e Khâvarân ("Austrumu saule")
Location of Iran
Location of Iran
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Teherāna
Valsts valodas persiešu valoda
Valdība Unitāra prezidentāla teokrātiska islāma republika autoritāras diktatūras apstākļos[P 1]
 -  Augstākais vadītājs Modžtaba Hāmenejī
 -  Prezidents Masuds Pezeškiāns
Neatkarība
 -  Islāma Republika deklarēta 1979. gada 1. aprīlī 
Platība
 -  Kopā 1 648 195 km² (18.)
 -  Ūdens (%) 1,7
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2009. gadā 74 196 000[1] (18.)
 -  Blīvums 42/km² (163.)
IKP (PPP) 2009. gada aprēķins
 -  Kopā $830,058 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $11 202 
Džini koef. (2008) 38 (vidējs) 
TAI (2007) ▲ 0,782 (vidējs) (88.)
Valūta riāls (ريال) (IRR)
Laika josla IRST (UTC+3:30)
 -  Vasarā (DST) IRDT (UTC+4:30)
Interneta domēns .ir
ISO 3166-1 kods 364 / IRN / IR
Tālsarunu kods +98

Irānas Islāma Republika (persiešu: جمهوری اسلامی ایران), plašāk zināma kā Irāna (ايران), ir Tuvo Austrumu valsts, kura atrodas Dienvidrietumāzijā. Ziemeļos Irāna robežojas ar Armēniju, Azerbaidžānu un Turkmenistānu, austrumos ar Pakistānu un Afganistānu, kā arī ar Turciju un Irāku (Kurdistānas reģions) rietumos. Irānas jūras robeža dienvidos ir Persijas līcis, kura pretējā krastā atrodas Kuveita, Saūda Arābija, Bahreina, Katara un Apvienotie Arābu Emirāti. Irānas valsts reliģija ir islāma novirziens šiītisms. Valsts atrodas Eirāzijas centrālajā daļā, starp Kaukāza reģionu, Centrālāziju, Kaspijas jūru ziemeļos un Persijas līci, kā arī Hormuza šaurumu dienvidos, Indijas subkontinenta tuvumā, līdz ar to Irānai vēsturiski ir bijusi ļoti liela ģeostratēģiska nozīme.

Irāna ir Nepievienošanās kustības, Islāma sadarbības organizācijas, BRICS un OPEC dalībvalsts. Tā ir viena no OPEC dibinātājvalstīm.

Irāna ir daudzkultūru valsts, kurā ir daudz etnisko un valodisko grupu. Lielākās no tām ir persieši (61%), azerbaidžāņi (16%), kurdi (10%) un luri (6%).[2]

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Irānas vēsture

1906. gadā tika pieņemta pirmā Persijas konstitūcija un valsts kļuva par konstitucionālu monarhiju. 1920. gada jūnijā ar Padomju Krievijas kara flotes palīdzību tika izveidota Gīlānas Padomju Republika, ko 1921. gada jūnijā pārdēvēja par Persijas Padomju Sociālistisko Republiku un tās armiju par Persijas Sarkano armiju. Pēc neilga pilsoņu kara 2. novembrī varu Gīlānā pārņēma Persijas valdības armija.

1925. gadā Persijas aizsardzības ministrs Rezā hans gāza no troņa šahu Ahmadu un tika pasludināts par Rezā šahu Pehlevī. 1935. gadā viņš vērsās pie Nāciju Līgas ar prasību, lai Persijas valsts tiktu oficiāli saukta par Irānas Imperiālo Valsti jeb Irānas Šahanšahu Valsti (Dowlat-e Shâhanshâhi-ye Irân). Otrā pasaules kara sākuma posmā pēc Molotova—Ribentropa pakta un Austrumeiropas sadalīšanas ietekmes zonās 1940. gada 13.—14. novembrī pēc Staļina iniciatīvas Berlīnē notika Molotova un Ribentropa sarunas par PSRS pievienošanos Ass valstīm un visas pasaules sadalīšanu ietekmes zonās. Pēc Vācijas piedāvājuma PSRS pienācās Britu Indija un Vidējie Austrumi, ieskaitot Irānu un Persijas līča arābu zemes. Tomēr PSRS pieprasīja arī Turciju un Balkānu valstis, tādēļ sarunas nenoveda pie PSRS pievienošanās Vācijas—Itālijas—Japānas militārajai savienībai.[3]

Irānas okupācija (1941—1946)

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Irānas britu-padomju okupācija
Sarkanās armijas karaspēka parāde Tebrīzas pilsētā (1941).

Pēc tam, kad Vācija 1941. gada 22. jūnijā sāka karu pret PSRS, tā pievienojās Sabiedrotajām valstīm. Tā kā Irāna pasludināja neitralitāti un nepiekrita tās dzelzceļu izmantošanai britu ieroču transportam no Persijas līča ostām uz PSRS, tad Lielbritānija un PSRS noslēdza vienošanos par šaha gāšanu, Irānas okupāciju un sadalīšanu. Militārā invāzija ar kodēto nosaukumu "Savstarpējs atbalsts" (angļu: Operation Countenance, krievu: Иранская операция Согласие) notika no 1941. gada 25. augusta līdz 17. septembrim. Tās laikā Sarkanā armija okupēja Irānas ziemeļdaļu, bet Lielbritānija dienviddaļu. Irānas šahs devās trimdā uz ārzemēm, okupējošās valstis par šahu iecēla viņa dēlu Mohammadu Rezā Pehlevī. Lai iegūtu pastāvīgu kontroli pār okupētajam teritorijām, PSRS 1945. gada beigās Irānas ziemeļrietumu daļā izveidoja marionešu valstis — Azerbaidžānas Autonomo Republiku (krievu: Демократическая республика Азербайджан) un Mahabadas Republiku (krievu: Мехабадская республика) Irānas Kurdistānā. Britu spēki atstāja Irānu 1946. gada martā, bet PSRS kavējās ar savas armijas izvešanu un izveda savu karaspēku tikai 1946. gada decembrī. Irānas karaspēks ieņēma Azerbaidžānas un Mahabadas republikas un to vadītāji tika sodīti ar nāvi.

1953. gadā notika ASV un Lielbritānijas atbalstīts valsts apvērsums, pēc kura pieauga šaha vara un Irāna kļuva par ciešu rietumuvalstu sabiedroto.

Irānas revolūcija

[labot | labot pirmkodu]

Irānas islāma revolūcijas laikā 1979. gadā no varas gāza Irānas šahu Mohammadu Rezā Pehlevī. Valstī tika nodibināta teokrātiska islāma republika, kuru vadīja ājatolla Rūhollāhs Mūsavī Homeinī. Revolūciju bija izraisījusi vispārējā neapmierinātība ar šaha korumpēto un represīvo režīmu. Revolūcija pārsteidza pasauli, jo atšķirībā no citām revolūcijām, to nevadīja politiska ideoloģija vai nacionālisms, bet islāma reliģija.[nepieciešama atsauce] Revolūciju var iedalīt divās fāzēs: pirmajā fāzē liberāļu, kreiso un islāmistu koalīcija gāza šaha varu; otrajā fāzē, ko bieži sauc par Islāma revolūciju, pie varas nāca Homeinī.

Šajā laikā tika iznīdēta Rietumu dzīvesveida radītā ietekme, valstī tika ieviesti stingri islāma likumi, kas stipri ietekmē visas dzīves jomas.

Irānas—Irākas karš

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Irānas—Irākas karš

1980. gadā Irānā iebruka Irākas karaspēks un sekojošajā astoņus gadus ilgajā karā gāja bojā vairāk nekā 400 000 valsts iedzīvotāju.

Hāmenejī ēra

[labot | labot pirmkodu]

Būdams uz nāves sliekšņa, 1989. gadā Homeinī iecēla 25 cilvēku lielu Konstitucionālo reformu padomi, kas par nākamo augstāko līderi iecēla Alī Hāmenejī un veica izmaiņas Irānas Konstitūcijā.[4] Lai gan Hāmenejī trūka Homeinī "harizmas un garīdznieka statusa", Hāmenejī izveidoja atbalstītāju tīklu bruņotajos spēkos un to ekonomiski ietekmīgajos reliģiskajos fondos.[5]

Hāmenejī Azadi stadionā 2018. gada oktobrī

Prezidents Akbars Hāšimi Rafsandžāni koncentrējās uz uzņēmējdarbību veicinošu politiku, kuras mērķis bija atjaunot ekonomiku, neatsakoties no Islāma revolūcijas ideoloģijas. Viņš atbalstīja brīvā tirgus ekonomiku, dodot priekšroku valsts nozaru privatizācijai un ieņemot mērenu nostāju starptautiskā mērogā. Rafsandžani 1997. gadā prezidenta amatā nomainīja mērenais reformists Muhammeds Hātami, kura valdība iestājās par vārda brīvību, konstruktīvām diplomātiskajām attiecībām ar Āziju un ES, kā arī politiku, kas atbalstīja brīvo tirgu un ārvalstu investīcijas.

2005. gada prezidenta vēlēšanu rezultātā pie varas nāca konservatīvi noskaņotais populistiskais un nacionālistiskais kandidāts Mahmūds Ahmadīnežāds. Viņš bija pazīstams ar saviem stingrajiem uzskatiem, kodolieroču izmantošanu un naidīgumu pret Izraēlu, Saūda Arābiju, Apvienoto Karalisti, ASV un citām valstīm. Ahmadīnežāds bija pirmais prezidents, kuru Irānas parlaments izsauca atbildēt uz jautājumiem par viņa prezidentūru.[6] 2013. gadā par prezidentu tika ievēlēts centrists un reformists Hasans Rūhānī. Viņš uzlaboja cilvēktiesību situāciju, piekļuvi informācijai un uzlaboja sieviešu tiesību situāciju valstī. Rūhānī uzlaboja diplomātiskās attiecības, apmainoties ar samierinošām vēstulēm.[7] Starptautisko sarunu centrā 2015. gadā bija ekonomisko sankciju atcelšana apmaiņā pret Irānas ierobežojumiem bagātināta urāna ražošanā.[8] ASV prezidenta Donalda Trampa vadībā 2018. gadā izstājās no vienošanās, un tika ieviestas jaunas sankcijas.[9] ASV 2020. gadā nogalināja Irānas Islāma revolūcijas gvardes korpusa (IRGC) ģenerāli Kāsemu Soleimānī, otro ietekmīgāko personu Irānā,[10] saasinot spriedzi starp abām pusēm.[11] Irāna atriebās pret ASV gaisa spēku bāzēm Irākā, kas bija visu laiku lielākais ballistisko raķešu uzbrukums amerikāņiem,[12] kurā 110 cilvēki guva galvas traumas.[13][14][15] 2020. gada 8. janvārī Irānas Islāma revolucionārās gvardes korpuss notrieca Ukraine International Airlines reisu 752, nogalinot 176 civiliedzīvotājus un izraisot protestus visā Irānā. Starptautiska izmeklēšana lika Irānas valdībai atzīt lidmašīnas notriekšanu ar zeme-gaiss raķeti.[16][17]

Stingrās līnijas piekritējs Ebrāhīms Raisī 2017. gadā zaudēja prezidenta vēlēšanās, taču kandidēja atkal 2021. gadā, uzvarot tajās un amatā nomainot Rūhānī.[18] Raisī pilnvaru laikā Irāna pastiprināja urāna bagātināšanu, kavēja starptautiskās inspekcijas, pievienojās Šanhajas Sadarbības organizācijai (ŠSO) un BRICS, atbalstīja Krievijas iebrukumu Ukrainā 2022. gadā un atjaunoja attiecības ar Saūda Arābiju. 2024. gada aprīlī Izraēlas gaisa triecienā Irānas konsulātā Damaskā tika nogalināts IRGC komandieris.[19][20] Irāna atbildēja ar bezpilota lidaparātu, spārnoto un ballistisko raķešu triecieniem, 9 lidaparāti trāpīja Izraēlai.[21][22][23] Tas bija lielākais bezpilota lidaparātu trieciens vēsturē,[24] lielākais raķešu uzbrukums Irānas vēsturē,[25] tās pirmais tiešais uzbrukums Izraēlai[26][27] un pirmā reize kopš 1991. gada, kad kāda valsts tieši uzbruka Izraēlai.[28] Raisī 2024. gada maijā gāja bojā helikoptera avārijā,[29] un Irānā notika prezidenta vēlēšanas, kurās tika ievēlēts reformistu partijas pārstāvis un bijušais veselības ministrs Masuds Pezeškiāns.[30][31] Oktobrī, Irāna, atriebjoties par Ismaila Hanijas, Hasana Nasrallas un Abāsa Nilforušāna slepkavībām, palaida 180 ballistiskās raķetes pret Izraēlu. Izraēla atbildot uzbruka Irānas militārajiem objektiem.[32] 2025. gada maijā Irānas valdība lika masveidā deportēt aptuveni četrus miljonus Irānā dzīvojošo afgāņu migrantu un bēgļu.[33]

Hāmenejī tikšanās ar Kataras emīru Tamīmu bin Hamedu al Tānī 2025. gada 19. februārī

Kopš 2023. gada notiekošā Irānas galveno sabiedroto un marionešu novājināšanās ir izolējusi un novājinājusi Irānas valdību.[34][35][36] 2025. gada sākumā Irāna strauji attīstīja savu kodolprogrammu.[37] Analītiķi brīdināja, ka šāda darbība ir pretrunā jebkādam ticamam civilam attaisnojumam.[38] Irāna un Amerikas Savienotās Valstis uzsāka sarunas par jaunu kodolvienošanos, taču sarunu progress apstājās. Jūnijā SAEA atzina Irānu par savas kodolsaistības neievērojošu valsti.[39] Atbildot uz to, Irāna paziņoja par jaunas bagātināšanas iekārtas aktivizēšanu.[40] 2025. gada 13. jūnijā Izraēla veica gaisa triecienus visā Irānā, mērķējot uz kodoliekārtām un nogalinot Irānas militārās vadības augstākos pārstāvjus.[41][42] Irāna atbildēja ar raķešu triecieniem, un karadarbība izraisīja tiešu karu starp abām pusēm. 22. jūnijā ASV uzbruka Irānas kodolobjektiem,[43] atbildot Irāna uzbruka ASV bāzēm Katarā. 24. jūnijā pēc ASV uzstājības Izraēla un Irāna vienojās par pamieru.[44][45]

Kopš 2025. gada decembra, Irānā dažādās pilsētās ir notikušas masveida demonstrācijas, kurās tiek aicināts gāzt Islāma Republiku. Protestus izraisīja neapmierinātība ar Irānā notiekošo ekonomisko krīzi.[46] Saskaņā ar Iran International aplēsēm, uz 2026. gada 13. janvāri protestu laikā ir nogalināti vismaz 12 000 protestētāju, jo valdības drošības spēki pastiprināja nāvējoša spēka izmantošanu pret demonstrantiem.[47][48][49] Saskaņā ar aplēsēm, uz 2026. gada 17. janvāri slaktiņos Irānā nogalināti vismaz 16 500 cilvēku un aptuveni 330 000 ir ievainoti.[50]

2026. gada 28. februārī ASV un Izraēla sāka veikt koordinētus militārus triecienus pret vairākiem mērķiem Irānas Islāma Republikā, iezīmējot būtisku ilgstošās spriedzes eskalāciju starp Teherānu un ASV—Izraēlas aliansi.[51] Hāmenejī šajā pašā dienā tika nogalināts šajos triecienos.[52] Par viņa pēcteci iecēla viņa otro dēlu Modžtabu Hāmenejī.[53]

Ģeogrāfija

[labot | labot pirmkodu]
Irānas topogrāfiskā karte

Irānā plešas divi lieli tuksneši — Daštekavirs (platība — 180 000 km²) un Daštelūts (vairāk nekā 166 000 km²), kas aizņem centrālā līdzenuma lielāko daļu. Valstī ir ļoti atšķirīgi laikapstākļi. Ziemeļos esošajos kalnos, kas robežojas ar Kaspijas jūru, ir salīdzinoši daudz nokrišņu, taču kopumā Irānā ir maz nokrišņu, to daudzums atkarīgs no gadalaika.

Kalni

[labot | labot pirmkodu]

Irāna ir kalnaina zeme — teritorijas reljefu veido vairākas augstas kalnu grēdas un plašā Irānas kalniene, kas aizņem visu valsts centrālo daļu. Kalniene austrumu virzienā iestiepjas Centrālāzijā un paceļas līdz 4 419 metrus virs jūras līmeņa. Šeit valda karsts un sauss klimats.

Irānā garākā kalnu grēda — Zāgross — stiepjas no Armēnijas pierobežas valsts ziemeļrietumos dienvidu un dienvidaustrumu virzienā gar Persijas līci un beidzas pie Hormuza šauruma, kas savieno Persijas un Omānas līci. Kalnu teritorijā ir daudzas virsotnes, kas pārsniedz 3 000 metrus virs jūras līmeņa, savukārt daļa dziļo, auglīgo ieleju tiek izmantotas lauksaimniecībā.

Elbursa kalnu grēda stiepjas gar Kaspijas jūras dienvidu krastu. Tās augstākā virsotne ir Demāvends (5604 m), kas ir arī Irānas augstākais kalns. Elbursa kalnu ziemeļu nogāzēs aug krāšņi lapkoku meži, veidojot Irānā lielāko platību, kas noklāta ar augāju. Vairums Irānas upju savu sezonālo tecējumu sāk kalnos un plūst uz ziemeļiem, uz Kaspijas jūru. Valsts galvaspilsēta Teherāna izvietojusies Elbrusa kalnu dienvidu nogāzē aptuveni 1070 m augstumā.

Iedzīvotāji

[labot | labot pirmkodu]

Pēc 2014. gada tautas skaitīšanas datiem Irānā bija 80 840 713 iedzīvotāji. 65% iedzīvotāju ir persieši, 16% — azerbaidžāņi, 7% — kurdi. Irānas valsts reliģija ir šiītu islāms (90%—95% iedzīvotāju).

Administratīvais iedalījums

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Irānas administratīvais iedalījums

Irāna ir sadalīta 30 ostānos. Tos savukārt sīkāk sadala 324 šahrestānās. Šahrestānas sīkāk sadalās 865 bahšās.

Politika

[labot | labot pirmkodu]

Opozīcija

[labot | labot pirmkodu]

Legālo opozīciju veido bijušās valdības — vecās islāma gvardes pārstāvji, kas nāca pie varas pēc revolūcijas, taču zaudēja to vēlēšanu ceļā.

Kopš 1979. gada pastāv arī cits bruņots opozīcijas grupējums "Mujahideen-e-Khalq", kas ar Sadama Huseina atbalstu bāzējās Irākā — ir tūkstošiem bruņotu kaujinieku, kā arī tanki, bruņumašīnas, artilērija un raķešu iekārtas, kas izvietoti netālu no Irānas robežas, lai veiktu terora aktus Irānā, destabilizējot režīmu. 2003. gada maijā šis grupējums padevās ASV spēkiem un šobrīd darbojas to uzraudzībā.[54]

Ārpolitika

[labot | labot pirmkodu]

Starptautiskās attiecības Irāna balsta uz diviem stratēģiskiem principiem: tā cenšas izslēgt jebkādu citu valstu iejaukšanos notikumos, kas norisinās šajā reģionā, un attīsta plašus diplomātiskos kontaktus ar nepievienošanās kustības (NAM) valstīm. Irānai ir diplomātiskas attiecības teju vai ar visām Apvienotās Nācijas Organizācijas valstīm, izņemot Izraēlu, kuras neatkarību tā neatzīst, un Amerikas Savienotajām Valstīm, ar kuru tai ir konflikts kopš Islāma revolūcijas laika.[55]

2003. gada oktobrī Irāna paziņoja, ka vēlas uzsākt dialogu ar Izraēlu par savstarpēju atzīšanu un pretrunu atrisināšanu.[56]

2006. gadā Irānas aizsardzības ministrs Mustafa Mohamads Nadžars postulēja, ka Irāna ir gatava parakstīt neuzbrukšanas paktu ar jebkuru reģiona valsti, kas to vēlētos.[57]

2015. gada 14. jūlijā Irāna un sešas pasaules lielvaras — Lielbritānija, Ķīna, Francija, Vācija, Krievija un ASV panāca vienošanos par Irānas kodolprogrammas ierobežošanu apmaiņā pret gadiem ilgušo sankciju atcelšanu.[58]

Kopš 2023. gada Irāna kopā ar Hezbollah un hutiešiem piedalās Izraēlas—Hamās karā.

Konflikts ar ASV

[labot | labot pirmkodu]
Protests pret ASV, kuras atzina Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu

Kopš 1979. gada Irāna ir izteikti naidīgās attiecībās ar ASV, kuras militāri un ekonomiski atbalstīja Pehlevi režīmu, bet pēc Irānas islāma revolūcijas — finansēja opozīcijas kustību Irānā.

2000. gadā Irāna piešķīra Japānas kompānijām prioritāras tiesības apgūt Azadeganas naftas atradnes, kurās var būt līdz pat 45 miljardiem barelu naftas. Jūlijā pēc ASV Valsts departamenta spiediena Japānas kompānijas atsacījās no līguma parakstīšanas.[59]

21. gadsimta sākumā ASV sāka plānot pilna apjoma militāru kampaņu pret Irānu, kas paredz gan raķešu triecienu, gan sauszemes iebrukumu, gan jūras operāciju nolūkā nodibināt kontroli pār Ormuzas jūras šaurumu — militārajās aprindās plāns pazīstams ar nosaukumu TIRANNT, kas ir abreviatūra no "Theater Iran Near Term" ("Tuvākā laika kaujas darbības lauks Irānā"). Plānošanas process 2002. gadā uzticēts ģenerālim Džonam Abizaidam, CENTCOM (ASV spēki un operācijas Tuvo Austrumu reģionā) komandierim.[60]

Irāna apgalvo, ka tās kodolprogramma ir izstrādāta miermīlīgiem mērķiem, tāpēc atteicās pakļauties ASV prasībām to pārtraukt. Kā 2006. gadā oficiāli paziņoja ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa, Irāna radot draudus ASV nacionālajām interesēm ne tikai saistībā ar tās kodolprogrammām, un ASV sadarbībā ar saviem sabiedrotajiem veiks "dažādus ietekmēšanas pasākumus" gadījumā, ja Irānas valdība atteiksies mainīt savu politiku. Starp šiem pasākumiem varētu būt arī "pretrunu saasināšana starp Irānas iedzīvotājiem un režīmu (..) Šo mērķu sasniegšanai varētu tikt novirzīti 75 miljoni ASV dolāru, kurus ASV valdība Kongresam lūdza piešķirt ar mērķi veicināt demokrātijas atjaunošanu Irānā".[61]

Bruņotie spēki

[labot | labot pirmkodu]
Viena no irāņu zemūdenēm

Irānas armija atbilst visiem mūsdienu militāro spēku standartiem. Tai ir moderna jūras kara flote, kara aviācija, bruņutanku karaspēks, raķešu karaspēks u.c. vienības.

Kopš 2004. gada Irānas raķešu spēku apbruņojumā ir vidējās darbības rādiusa "zeme-zeme" klases raķetes "Shahab-3" (sniedzamības rādiuss ir 1300 km).[62] Ir izstrādāta arī tāla darbības rādiusa raķete "Shahab-4", kas esot izstrādāta vienīgi pavadoņu palaišanai, nevis militāriem mērķiem, taču ir spējīga nest kodolgalviņu.

Tautsaimniecība

[labot | labot pirmkodu]
Naftas un dabasgāzes ieguves vietas Irānā (2004)

Irānas tautsaimniecība ir cieši saistīta ar tās dabas resursiem, 85% eksporta ienākumu valstij dod nafta un dabasgāze. Irānas teritorijā atrodas aptuveni 8% no pasaulē apzinātajiem naftas resursiem un gandrīz piektā daļa dabasgāzes krājumu. Irāna ir ievērojami attīstījusi naftas pārstrādi un transporta rūpniecību vairākās Persijas līča ostās, tostarp Hārkas salā, Bandarabāsā un Ābadānā.

Attīstītas ir arī ķīmiskās rūpniecības, tekstilrūpniecības, mašīnbūves un cementa ražošanas nozares.

Kopš 1979. gada pret Irānu darbojas ASV noteikts ekonomikas embargo, saskaņā ar kuru ASV un tām draudzīgo valstu uzņēmumiem aizliegts piegādāt Irānai modernas tehnoloģijas, t.sk. skaitļošanas tehniku.[63]

Valstī, īpaši galvaspilsētā Teherānā, vērojams ūdens trūkums, pie kā vaino ekoloģiski nepārdomātu aizsprostu būvi un bezatbildīgu gruntsūdeņu izsūknēšanu.[64]

Enerģētika

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Irānas kodolprogramma

Lai samazinātu vides piesārņojumu un netērētu elektroenerģijas iegūšanai naftas un dabasgāzes resursus, kas ir ievērojams valūtas ieguves avots, valsts pēdējās desmitgadēs attīsta atomelektrostaciju tīkla celtniecību. Valstī ir atklātas urāna atradnes un tajās iegūst urāna rūdu.

2006. gadā Irānas viceprezidents un Atomenerģijas organizācijas vadītājs Golams Reza Akazadehs informēja, ka Irānai veiksmīgi izdevies bagātināt urānu līdz līmenim, kas nepieciešams AES kodoldegvielas iegūšanai. Teherānas dienvidos darboties sāka pirmā urāna bagātināšanas pilotrūpnīca.[57]

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces

[labot | labot pirmkodu]

Piezīmes

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Faktiskā vara pieder Augstākajam vadītājam, kas pēc hierarhijas ir augstāks amats par prezidentu.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Department of Economic and Social Affairs Population Division (2009) (.PDF). World Population Prospects, Table A.1. 2008 revision. United Nations. Atjaunināts: 2009-03-12.
  2. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. februārī. Skatīts: 2018. gada 18. jūnijā.
  3. ↑ Hildebrand, Klaus. The Foreign Policy of the Third Reich, Anthony Fothergill (trans.). London: Batsford, 1973.
  4. ↑ Abrahamian, History of Modern Iran, (2008), 182.lpp.
  5. ↑ "Who's in Charge?" by Ervand Abrahamian London Review of Books, 2008. gada 6. novembrī
  6. ↑ «Ahmadinejad critic Larijani re-elected Iran speaker». BBC News (angļu). 2012. gada 5. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 10. maijs. Skatīts: 2024. gada 10. maijs.
  7. ↑ Julian Borger, Saeed Kamali Dehghan. «Hassan Rouhani sets out his vision for a new and free Iran». The Guardian (angļu), 2013. gada 19. septembris. ISSN 0261-3077. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 12. novembris. Skatīts: 2024. gada 10. maijs.
  8. ↑ Kutsch, Tom. «Iran, world powers strike historic nuclear deal». Al Jazeera, 2015. gada 14. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 15. jūlijs. Skatīts: 2015. gada 15. jūlijs.
  9. ↑ Eric Brewer. «Iran's New Nuclear Threat». Foreign Affairs (angļu), 2024. gada 25. jūnijs. ISSN 0015-7120. Skatīts: 2024. gada 2. jūlijs.
  10. ↑ «U.S. killing of Iran's second most powerful man risks regional conflagration». Reuters. 2020. gada 4. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 18. aprīlis. Skatīts: 2024. gada 7. maijs.
  11. ↑ Carolien Roelants, Iran expert of NRC Handelsblad, in a debate on Buitenhof on Dutch television, 2020. gada 5. janvārī.
  12. ↑ Never-before-seen video of the attack on Al Asad Airbase, 28 February 2021. Atjaunināts: 8 January 2024
  13. ↑ «109 US troops diagnosed with brain injuries from Iran attack» (angļu). Al Jazeera. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 7. aprīlis. Skatīts: 2024. gada 7. aprīlis.
  14. ↑ «Pentagon admits 109 brain injuries in Iran attack» (angļu). Deutsche Welle. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 7. aprīlis. Skatīts: 2024. gada 7. aprīlis.
  15. ↑ Barbara Starr. «Over 100 US troops have been diagnosed with traumatic brain injuries following Iran strike» (angļu). CNN, 2020. gada 10. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 7. aprīlis. Skatīts: 2024. gada 7. aprīlis.
  16. ↑ «Ukrainian airplane with 180 aboard crashes in Iran: Fars». Reuters. 2020. gada 8. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 8. janvāris. Skatīts: 2020. gada 8. janvāris.
  17. ↑ «Demands for justice after Iran's plane admission». BBC. 2020. gada 11. janvāris. Skatīts: 2020. gada 11. janvāris.
  18. ↑ Maziar Motamedi. «Hardliner Raisi elected Iran's new president» (angļu). Al Jazeera. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 1. septembris. Skatīts: 2025. gada 2. janvāris.
  19. ↑ «Several killed in Israeli strike on Iranian consulate in Damascus» (angļu). Al Jazeera. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 30. aprīlis. Skatīts: 2024. gada 1. maijs.
  20. ↑ «Israeli strike on Iran's consulate in Syria killed 2 generals and 5 other officers, Iran says». AP News (angļu). 2024. gada 1. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 19. aprīlis. Skatīts: 2024. gada 1. maijs.
  21. ↑ Jack Dutton. «How Iran's attack on Israel is disrupting air traffic» (angļu), 2024. gada 15. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 1. maijs. Skatīts: 2024. gada 1. maijs.
  22. ↑ Sina Toossi. «Iran Has Defined Its Red Line With Israel». Foreign Policy (angļu), 2024. gada 2. maijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 1. maijs. Skatīts: 2024. gada 1. maijs.
  23. ↑ «What was in wave of Iranian attacks and how were they thwarted?» (angļu). 2024. gada 14. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 14. aprīlis. Skatīts: 2024. gada 1. maijs.
  24. ↑ «The largest drone attack in history» (angļu). Skatīts: 2024. gada 1. maijs.
  25. ↑ Maziar Motamedi. «'True Promise': Why and how did Iran launch a historic attack on Israel?» (angļu). Al Jazeera. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 14. aprīlis. Skatīts: 2024. gada 1. maijs.
  26. ↑ «Iran launches first-ever direct attack on Israel». ABC7 New York (angļu). 2024. gada 13. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 1. maijs. Skatīts: 2024. gada 1. maijs.
  27. ↑ «How Israel could respond to Iran's drone and missile assault» (angļu). France 24. 2024. gada 18. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 1. maijs. Skatīts: 2024. gada 1. maijs.
  28. ↑ Stanly Johny. «By attacking Israel, Iran turns shadow war into direct conflict». The Hindu (en-IN), 2024. gada 14. aprīlis. ISSN 0971-751X. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 14. aprīlis. Skatīts: 2024. gada 1. maijs.
  29. ↑ «Who died alongside Iran's President Raisi in the helicopter crash?» (angļu). Al Jazeera. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 19. maijs. Skatīts: 2025. gada 2. janvāris.
  30. ↑ «Masoud Pezeshkian, a heart surgeon who rose to power in parliament, now Iran's president-elect». AP News (angļu). 2024. gada 6. jūlijs. Skatīts: 2024. gada 6. jūlijs.
  31. ↑ Farnaz Fassihi, Cassandra Vinograd. «Reformist Candidate Wins Iran's Presidential Election». The New York Times (angļu), 2024. gada 6. jūlijs. ISSN 0362-4331. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 6. jūlijs. Skatīts: 2024. gada 6. jūlijs.
  32. ↑ «What we know about Israel's attack on Iran». BBC News. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 27. oktobris. Skatīts: 2024. gada 31. decembris.
  33. ↑ «Iran tells millions of Afghans to leave or face arrest on day of deadline». Al Jazeera. 2025. gada 6. jūlijs.
  34. ↑ «Iran's leader hopes America can save his faltering regime». The Economist. ISSN 0013-0613. Skatīts: 2025. gada 25. maijs.
  35. ↑ «Iran in a 'position of unprecedented weakness' after the fall of Assad in Syria» (angļu). France 24. 2024. gada 9. decembris. Skatīts: 2025. gada 25. maijs.
  36. ↑ «The fall of Assad has exposed the extent of the damage to Iran's axis of resistance». Chatham House (angļu). 2025. gada 6. marts. Skatīts: 2025. gada 25. maijs.
  37. ↑ Joe Barnes. «Iran 'secretly building nuclear missiles that can hit Europe'». The Telegraph (angļu), 2025. gada 31. janvāris. ISSN 0307-1235. Skatīts: 2025. gada 28. aprīlis.
  38. ↑ «Iran's alarming nuclear dash will soon test Donald Trump». The Economist. ISSN 0013-0613. Skatīts: 2025. gada 23. februāris.
  39. ↑ «UN nuclear watchdog finds Iran in non-compliance with its obligations». Euro News. 2025. gada 12. jūnijs. Skatīts: 2025. gada 12. jūnijs.
  40. ↑ Mostafa Salem, Frederik Pleitgen. «Iran threatens nuclear escalation after UN watchdog board finds it in breach of obligations» (angļu). CNN, 2025. gada 12. jūnijs. Skatīts: 2025. gada 12. jūnijs.
  41. ↑ James Shotter, Demetri Sevastopulo, Andrew England, Najmeh Bozorgmehr. «Israel launches air strikes against Iran commanders and nuclear sites». Financial Times, 2025. gada 13. jūnijs. Skatīts: 2025. gada 13. jūnijs.
  42. ↑ Farnaz Fassihi, Qasim Nauman, Aaron Boxerman, Patrick Kingsley, Ronen Bergman. «Israel Strikes Iran's Nuclear Program, Killing Top Military Officials: Live Updates». The New York Times (angļu), 2025. gada 13. jūnijs. ISSN 0362-4331. Skatīts: 2025. gada 13. jūnijs.
  43. ↑ «Trump says US has attacked three nuclear sites in Iran». The Guardian (angļu). 2025. gada 22. jūnijs. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2025. gada 22. jūnijs.
  44. ↑ «Trump says Iran and Israel agree to a ceasefire». Reuters (angļu). 2025. gada 23. jūnijs. Skatīts: 2025. gada 23. jūnijs.
  45. ↑ «A whirlwind 48 hours: How Trump's Israel-Iran ceasefire agreement came together». AP News. 2025. gada 24. jūnijs.
  46. ↑ Deepa Parent, William Christou. «'We want the mullahs gone': economic crisis sparks biggest protests in Iran since 2022». The Guardian (angļu), 2025. gada 31. decembris. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2026. gada 1. janvāris.
  47. ↑ «Mass killings reported as security forces use live fire on Iran protesters». Iran International. 2026. gada 10. janvāris. Skatīts: 2026. gada 10. janvāris.
  48. ↑ John Sparks. «Iran's leaders facing most serious threat since 1979 revolution». Sky News (angļu), 2026. gada 9. janvāris. Skatīts: 2026. gada 9. janvāris.
  49. ↑ Iran International's Editorial Board. «At least 12,000 killed in Iran crackdown during internet blackout». www.iranintl.com (angļu), 2026. gada 13. janvārī. Skatīts: 2026. gada 1. martā.
  50. ↑ Christina Lamb. «Iran report says 16,500 dead in 'genocide under digital darkness'». The Sunday Times (angļu), 2026. gada 17. janvāris. Skatīts: 2026. gada 18. janvāris.
  51. ↑ Kevin Liptak, Nadeen Ebrahim, Oren Liebermann. «US carrying out strikes against Iran, three US officials say». CNN, 2026-02-28. Skatīts: 2026-02-28.
  52. ↑ «Irānas mediji apstiprina: Valsts līderis ājatolla Alī Hāmenejī ir nogalināts». lsm.lv (latviešu). 2026. gada 1. martā. Skatīts: 2026. gada 1. martā.
  53. ↑ «Par jauno Irānas augstāko līderi kļuvis nogalinātā Hāmenejī dēls Modžtaba Hāmenejī». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2026-03-09.
  54. ↑ LETA 12. maijs 2003.
  55. ↑ Key Events in Iran Since 1921 Arhivēts 2009. gada 21. februārī, Wayback Machine vietnē. retrieved 23 January 2008
  56. ↑ LETA 30. oktobris 2003.
  57. 1 2 LETA 11. aprīlis 2006.
  58. ↑ Rietumi gandarīti par Irānas kodolprogrammas ierobežošanu, Izraēla to dēvē par tumšas ēras sākumu lsm.lv
  59. ↑ LETA 18. augusts 2003.
  60. ↑ LETA 16. aprīlis 2006.
  61. ↑ http://www.DELFI.lv 29. marts 2006.
  62. ↑ Irāna veiksmīgi izmēģinājusi ballistisko raķeti "Shihab-3", kuras sniedzamības rādiuss ir 1300 kilometru. — BNS 7. jūlijs 2003.
  63. ↑ ASV aizliegums piegādāt jaudīgu skaitļošanas tehniku saglabāts tādām valstīm kā Irāka, Irāna, Lībija, Ziemeļkoreja, Kuba, Sīrija un Sudāna. BNS 12. janvāris 2001.
  64. ↑ Newsru. Президент Ирана: перенос столицы неизбежен, в Тегеране нет воды

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Irāna&oldid=4469172"