Kirilica
| Kirilica | ||
|---|---|---|
| Tips | alfabēts | |
| Valodas | austrumslāvu valodas, dienvidslāvu valodas, mongoļu, kazahu, tadžiku, kirgīzu, tatāru, jakutu u.c. | |
| Laika periods | no 10. gadsimta | |
| Raksta virziens | no kreisās uz labo | |
| Izcelsmes rakstība |
Ēģiptiešu hieroglifi → Protosīnājas raksts → Feniķiešu raksts → Grieķu alfabēts → (Glagolica) → Kirilica | |
| Atvasinātās sistēmas |
permiešu raksts | |
| Unicode rangs | Cyrillic | |
| ISO 15924 | Cyrl (220) | |
 Viens no senākajiem zināmajiem kirilicas rakstu pieminekļiem — kņaza Borisa I meitas Anas kapa piemineklis senbulgāru valodā (10. gadsimts) | ||
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
Kirilica (bulgāru un maķedoniešu: кирилица, krievu un kazahu: кириллица, ukraiņu: кирилиця, baltkrievu: кірыліца, serbu: ћирилица, mongoļu: Кирил үсэг) vai kiriliskais raksts ir alfabētiska rakstība, kas ir plaši lietota austrumslāvu un dienvidslāvu valodām, kā arī vairākām neslāvu valodām Krievijā un oficiāla rakstu sistēma arī Kazahstānā, Kirgizstānā, Tadžikistānā un Mongolijā. Vēsturiski viens no diviem senslāvu raksta variantiem.[1] Tas izveidots, balstoties uz svētā Kirila un svētā Metodija radīto glagolicas alfabētu un uz Bizantijas grieķu alfabētu. Uz senslāvu kirilicas pamata izveidotus mūsdienu alfabētus izmanto sešas slāvu valodas — baltkrievu, bulgāru, krievu, maķedoniešu, serbu un ukraiņu, kā arī daudzas neslāvu valodas, pamatā bijušās PSRS teritorijā.[2][3]
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Kirilicas izcelsme ir saistīta ar Pirmo Bulgārijas caristi 9. gadsimta beigās un 10. gadsimta sākumā. Tā izveidojās kā rakstība senslāvu valodai, kas tika lietota kristīgo tekstu tulkošanai un pareizticības izplatīšanai slāvu zemēs.
Kirilicas rašanās bija cieši saistīta ar Kirila un Metodija misiju. 9. gadsimtā viņi izveidoja glagolicu, lai pierakstītu slāvu valodu un tulkotu kristīgos tekstus. Vēlāk viņu skolnieki, darbojoties Bulgārijā, izveidoja jaunu rakstības sistēmu, kas balstījās galvenokārt uz grieķu alfabētu un tika pielāgota slāvu valodas skaņām. Alfabēta nosaukumā ietverts svētā Kirila vārds, lai gan viņš nebija tā izveidotājs.
Par vienu no nozīmīgākajiem kirilicas attīstības centriem kļuva Preslavas literārā skola Bulgārijā. Tur 9.–10. gadsimtā tika veidoti un pārrakstīti reliģiskie teksti senslāvu valodā, kā arī nostiprinājās kirilicas grafiskā forma. Raksta nosaukums dots par godu svētajam Kirilam, lai gan mūsdienu pētniecībā tā tieša autorība parasti tiek saistīta nevis ar pašu Kirilu, bet ar viņa skolnieku darbību Bulgārijā.
Kirilica pakāpeniski izplatījās citās pareizticīgo slāvu zemēs, tostarp Kijivas Krievzemē, Serbijā un citos reģionos. Līdz ar kristietības pieņemšanu 988. gadā Kijivas Krievzemē kirilica kļuva par galveno rakstības sistēmu austrumslāvu zemēs. Tā tika lietota baznīcas, literatūras, tiesību un administratīvajos tekstos.
Viduslaikos kirilica attīstījās vairākās vietējās tradīcijās. Dažādās slāvu zemēs burtu forma, ortogrāfija un lietojums atšķīrās. Rakstība tika izmantota ne tikai slāvu valodām, bet arī vairākām citām valodām, kuras atradās pareizticīgās kultūras ietekmē.
17.–18. gadsimtā Krievijā sākās kirilicas reforma. Pēteris I ieviesa tā saukto pilsonisko rakstu, vienkāršojot burtu formas un pielāgojot rakstību laicīgai drukai, administrācijai un zinātnei. Šī reforma būtiski ietekmēja vēlākās kirilicas formas Krievijā un citās zemēs.
19. gadsimtā kirilica tika standartizēta vairākās slāvu valodās. Tā tika pielāgota krievu, ukraiņu, baltkrievu, bulgāru, serbu un citām valodām. Katras valodas alfabētā tika saglabāti vai ieviesti burti, kas atbilda konkrētās valodas fonētiskajām vajadzībām.
20. gadsimtā, īpaši Padomju Savienībā, kirilica tika plaši izmantota arī daudzām neslāvu valodām. Tā tika ieviesta vai nostiprināta vairākās urāliešu, tjurku, mongoļu, Kaukāza un citās valodās. Daudzos gadījumos kirilica aizstāja agrāk lietotu latīņu rakstu vai vietējas rakstības sistēmas.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma daļa valodu un valstu pārgāja vai sāka pāreju no kirilicas uz latīņu rakstu, piemēram, azerbaidžāņu, turkmēņu un uzbeku valoda. Tajā pašā laikā kirilica joprojām ir galvenā rakstības sistēma vairākās valstīs, tostarp Krievijā, Bulgārijā, Serbijā, Baltkrievijā, Ziemeļmaķedonijā, Ukrainā un citās valstīs.
Burti
[labot | labot pirmkodu]
Senslāvu kirilicas alfabētā ir 43 burti. No tiem 24 pārņemti no grieķu unciāļu raksta, 19 izveidoti patstāvīgi, piemēram: ж, ш, ъ, ь un citi. Kirilicas burti tika izmantoti arī skaitļu apzīmēšanai.[1]
| Burts | Senais variants | Skaitliskā nozīme | Izruna | Burta nosaukums |
|---|---|---|---|---|
| А |  | 1 | [а] | az (аз) |
| Б |  | [b] | buki (бу́ки) | |
| В |  | 2 | [v] | vedi (ве́ди) |
| Г |  | 3 | [g] | glagoļ (глаго́ль) |
| Д |  | 4 | [d] | dobro (добро́) |
| Е,Є |  | 5 | [jе] | jestj (есть) |
| Ж |  | [ž] | živete (живе́те) | |
| Ѕ |  | 6 | [ẑ], [dz] | zelo (зело́) |
| ʐ, З |  | 7 | [z] | zemļa (земля́) |
| И |  | 8 | [i] | iže (и́же) |
| І, Ї |  | 10 | [ì] | i (и) |
| К |  | 20 | [k] | kako (ка́ко) |
| Л |  | 30 | [l] | ļudi (лю́ди) |
| М |  | 40 | [m] | mislete (мысле́те) |
| Н |  | 50 | [n] | naš (наш) |
| О |  | 70 | [о] | on (он) |
| П |  | 80 | [p] | pokoi (поко́й) |
| Р |  | 100 | [r] | rci (рцы) |
| С |  | 200 | [s] | slovo (сло́во) |
| Т |  | 300 | [t] | tverdo (тве́рдо) |
| ОУ, У |  | (400) | [u] | uk (ук) |
| Ф |  | 500 | [f] | fert (ферт) |
| Х |  | 600 | [h] | her (хер) |
| Ѡ |  | 800 | [ô] | omega (оме́га) |
| Ц |  | 900 | [c] | ci (цы) |
| Ч |  | 90 | [č] | červj (червь) |
| Ш |  | [š] | ša (ша) | |
| Щ |  | [ŝ], [št, šč] | šta (ща) | |
| Ъ |  | ["] | jer (ер) | |
| Ы |  | [y] | jeri (еры́) | |
| Ь |  | ['] | jerj (ерь) | |
| Ѣ |  | [ě] | jatj (ять) | |
| Ю |  | [û], [ju] | ju (ю) | |
| Я |  | [â], [ja] | â (я) | |
| Ѥ |  | [je] | je (Е йотированное) | |
| Ѧ |  | (900) | [ę] | mazais jus (юс малый) |
| Ѫ |  | [ǫ] | lielais jus (юс большой) | |
| Ѩ |  | [ję] | mazais jus jotētais | |
| Ѭ |  | [jǫ] | lielais jus jotētais | |
| Ѯ |  | 60 | [ks] | ksi (кси) |
| Ѱ |  | 700 | [ps] | psi (пси) |
| Ѳ |  | 9 | [th] | fita (фита́) |
| Ѵ |  | 400 | [ü] | ižica (и́жица) |
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 Latvijas padomju enciklopēdija. 51. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 126. lpp.
- ↑ «Cyrillic alphabet». Britannica. Skatīts: 2022-12-08.
- ↑ Верещагин Е. М. КИРИЛЛИЦА Arhivēts 2022. gada 26. septembrī, Wayback Machine vietnē.. Большая российская энциклопедия. Том 14. Москва, 2009, стр. 22
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kirilica.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Slāvu valodas un rakstzīmju kopa Arhivēts 2019. gada 9. decembrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
- К истории русской азбуки (krieviski)
- Kirilicas rakstzīmju kopa Arhivēts 2016. gada 3. decembrī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
 | Šis ar rakstību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|
