Pirotehnika

Pirotehnika ir ķīmijas un tehnikas nozare, kas nodarbojas ar vielu un maisījumu izstrādi un izmantošanu, kuri deg, eksplodē vai citādi strauji reaģē, radot gaismu, skaņu, siltumu, dūmus vai kustību. Pirotehniskie izstrādājumi tiek izmantoti izklaidē, mākslā, signalizācijā, militārajā jomā un drošības sistēmās.

Pirotehnikas pamatā ir ķīmiski maisījumi, kas parasti sastāv no oksidētāja (piemēram, kālija nitrāta, kālija hlorāta vai amonija perhlorāta), degošas vielas (oglekļa, sēra, metālu pulveru) un piedevām, kas nosaka degšanas ātrumu, krāsu un efektu. Degšanas vai reakcijas laikā izdalītā enerģija rada raksturīgos pirotehniskos efektus.

Pirotehniku plaši izmanto svētku uguņošanā (piemēram, salūtos), teātra un kino specefektos, kā arī signālraķetēs un avārijas apgaismojumā. Militārajā jomā pirotehniskie līdzekļi tiek lietoti apgaismošanai, dūmu aizsegam un signalizācijai. Ikdienā pazīstami pirotehniski izstrādājumi ir, piemēram, petardes, bengāliskās ugunis un raķetes.

Pirotehnikas vēsture aizsākas senajā Ķīnā, kur tika izgudrots šaujampulveris. Sākotnēji tas tika izmantots reliģiskos rituālos un svētkos, bet vēlāk arī militāriem mērķiem. Eiropā pirotehnika izplatījās viduslaikos un īpaši attīstījās 18.–19. gadsimtā, kad to sāka plaši izmantot publiskos pasākumos un teātros.

Lai gan pirotehnika kalpo izklaidei un praktiskiem nolūkiem, tā var būt bīstama nepareizas lietošanas gadījumā. Augstas temperatūras, spiediens un sprādzienbīstamība var izraisīt traumas vai ugunsgrēkus, tādēļ pirotehnisko izstrādājumu ražošana, tirdzniecība un lietošana daudzās valstīs ir stingri reglamentēta ar likumu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pirotehnika.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)