Severīns (latīņu: Severinus; miris 640. gada 2. augustā) bija Romas pāvests (Romas bīskaps) agrīno viduslaiku periodā. Viņa pontifikāts bija viens no īsākajiem pāvestības vēsturē — tas ilga no konsekrācijas 640. gada 28. maijā līdz nāvei 640. gada 2. augustā —, taču vēsturiski nozīmīgs, jo norisinājās asu teoloģisku un politisku konfliktu apstākļos starp Romas Baznīcu un Austrumromas impērijas varu. Severīna pontifikāta centrālais jautājums bija konflikts par imperatora Heraklija 638. gadā izdoto doktrinālo dokumentu Ekthesis, kas atbalstīja monotelētisma mācību — uzskatu, ka Jēzum Kristum ir divas dabas, bet tikai viena griba. Romas Baznīca šo mācību uzskatīja par neatbilstošu kristīgajai tradīcijai, kas balstījās uz Halkedonas koncila lēmumiem, un Severīns atteicās atzīt Ekthesis par saistošu ticības formulējumu. Šī nostāja noveda pie tieša konflikta ar Bizantijas politisko un administratīvo varu.
Severīna ievēlēšana un konsekrācija norisinājās Bizantijas politiskās kontroles apstākļos, kad pāvestu formāli bija jāapstiprina Konstantinopoles imperatoram. Imperatora atteikums nekavējoties apstiprināt Severīnu būtiski aizkavēja viņa konsekrāciju. Spriedze saasinājās, kad Bizantijas pārvaldes pārstāvis Itālijā — Ravennas eksarhs — ieņēma Laterāna pili un konfiscēja baznīcas vērtības, cenšoties piespiest Romu pakļauties imperatora prasībām. Šie notikumi spilgti ilustrē Bizantijas ietekmi Romā 7. gadsimtā un pāvesta varas ierobežojumus šajā laikmetā. Severīna īsais pontifikāts atspoguļo agrīno viduslaiku pāvestības sarežģīto stāvokli, kurā teoloģiskie strīdi par kristoloģiju bija cieši savijušies ar impērisko politiku, administratīvo spiedienu un Romas Baznīcas centieniem saglabāt doktrinālo autonomiju.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Severīns.
