Zoroastrisms

Zoroastrisma simbols — Faravahars

Zoroastrisms ir sena duālistiska persiešu reliģija un filozofija, kas balstīta uz mācību, ko piedēvē pravietim Zaratustram jeb Zoroastram. Tā ir mācība par divu spēku – labā un ļaunā – cīņu un uguns pielūgšana. Reliģijas svēto rakstu krājums ir Avesta. Zoroastrismā dominējošā dievība ir Ahura Mazda, kuru Zaratustra nosauca par visa radītāju. Ahuras Mazdas gudrību iemieso uguns. Tā tempļos nedrīkst nodzist, par ko rūpējas priesteri. Zoroastrisms ir viena no vecākajām joprojām eksistējošajām reliģijām pasaulē. Tā bija dominējošā reliģija Senajā Persijā līdz 7. gadsimtam, kad islāms kļuva par dominējošo reliģiju. Mūsdienās zoroastrisms ir neliela reliģija, kuru pārsvarā praktizē Indijā.

Zoroastrismu mēdz dēvēt arī citos vārdos, tas ir, par mazdaismu (atbilstoši galvenajam dievam Ahura Mazdam), avestismu (pēc svēto rakstu nosaukuma), zaratustrismu (pēc reliģijas izveidotāja vārda), uguns pielūdzējiem (atbilstoši raksturīgajiem rituāliem), parsismu (parsu kopiena mīt Indijā un ir mūsdienu zoroastrieši).

Vēsture

Zoroastrisma pirmsākumi ir saistīti ar senirāņu reliģisko vidi un pravieša Zaratustras darbību. Precīzs Zaratustras dzīves laiks nav droši zināms, un pētnieku viedokļi atšķiras. Daļa pētnieku viņu datē ar 2. gadu tūkstoti p.m.ē., bet citi — ar 1. gadu tūkstoša p.m.ē. sākumu. Zaratustras mācība veidojās senirāņu sabiedrībā, kurā pastāvēja daudzdievība, upurēšanas rituāli un cieša saikne starp reliģiju, cilšu kārtību un valdnieka varu.

Zaratustra savā mācībā īpaši izcēla Ahuru Mazdu kā augstāko gudrības un patiesības dievību. Viņa sludinājumā būtiska vieta bija izvēlei starp patiesību un meliem, labo un ļauno, kā arī cilvēka personiskajai atbildībai par savu rīcību. Šī mācība atšķīrās no senākām irāņu reliģiskajām tradīcijām, jo tā vairāk uzsvēra ētisku izvēli, kosmisku cīņu un taisnīgas dzīves nozīmi.

Senākā zoroastrisma tekstu daļa ir Gātas, kas ietilpst Avestā. Gātas tiek uzskatītas par senāko un teoloģiski nozīmīgāko zoroastrisma rakstu daļu, un tās tradicionāli saista ar pašu Zaratustru. Šajos tekstos atspoguļota agrīna zoroastrisma mācība par Ahuru Mazdu, ašu jeb patiesību un kārtību, kā arī druj jeb maldiem un ļaunumu.

Zoroastrisms pakāpeniski izplatījās Irānas plato un kļuva par vienu no nozīmīgākajām senirāņu reliģiskajām tradīcijām. Ahemenīdu impērijas laikā reliģijai bija liela ietekme uz valdnieku ideoloģiju, lai gan nav vienprātības, cik lielā mērā visi Ahemenīdu valdnieki bija zoroastrieši mūsdienu izpratnē. Ahemenīdu uzrakstos, īpaši Dārija I un Kserksa I laikā, bieži pieminēts Ahura Mazda kā valdnieka varas devējs un kārtības aizstāvis.

Ahemenīdu laikmetā zoroastrisma idejas līdzās citām vietējām reliģiskajām tradīcijām pastāvēja plašā impērijā, kas aptvēra dažādas tautas un kultūras. Persiešu valdnieki parasti pieļāva iekaroto zemju reliģisko dažādību, tādēļ zoroastrisms nebija vienīgā impērijas reliģija. Tomēr tas kļuva cieši saistīts ar persiešu valdnieka varas simboliku, morālās kārtības ideju un impērijas elites identitāti.

Pēc Aleksandra Lielā iekarojumiem 4. gadsimtā p.m.ē. Ahemenīdu impērija sabruka, un Irānas zemes nonāca hellēnistiskās ietekmes lokā. Vēlāk Seleikīdu impērijas un Partas laikā zoroastrisms turpināja pastāvēt, bet tas nebija vienots un stingri centralizēts kults. Dažādos reģionos līdzās tam saglabājās vietējie kulti, grieķu dievību pielūgsme, babiloniešu tradīcijas, budisms austrumos un citas reliģijas.

Partas laikā zoroastrisms saglabāja nozīmi Irānas sabiedrībā, īpaši vietējās aristokrātijas un priesteru vidū. Tomēr Partas valsts bija reliģiski daudzveidīga un politiski decentralizēta, tāpēc zoroastrisma institūcijas nebija tik cieši pakļautas centrālajai varai kā vēlāk Sasanīdu laikmetā. Šajā periodā turpinājās Avestas tradīciju mutiska nodošana un priesteru slāņa nozīmes saglabāšana.

Zoroastrisms sasniedza vislielāko valsts reliģijas nozīmi Sasanīdu impērijas laikā. Sasanīdu valsts tika izveidota 224. gadā pēc Ardašīra I uzvaras pār pēdējo Partas valdnieku. 226. gadā Ardašīrs I nostiprināja sevi kā jaunas persiešu dinastijas valdnieku. Sasanīdi cieši saistīja valdnieka varu ar zoroastrismu, un priesterība kļuva par nozīmīgu valsts pārvaldes un ideoloģijas daļu.

Sasanīdu laikā tika nostiprināta zoroastrisma institucionālā struktūra. Pieauga magu un citu priesteru loma, tika attīstīta uguns tempļu sistēma, un reliģija kļuva par vienu no galvenajiem impērijas vienotības balstiem. Uguns tempļi kalpoja ne tikai kā rituāla vietas, bet arī kā reliģiskās autoritātes un kopienas identitātes centri. Šajā laikā tika veikta Avestas tekstu apkopošana un sakārtošana, lai gan liela daļa agrīno tekstu līdz mūsdienām nav saglabājusies.

Viens no nozīmīgākajiem Sasanīdu laikmeta reliģiskajiem darbiniekiem bija Kartīrs, kurš darbojās 3. gadsimtā. Viņš veicināja zoroastrisma nostiprināšanu valsts līmenī un uzsvēra cīņu pret reliģiskām kustībām, kuras tika uzskatītas par konkurējošām vai bīstamām. Sasanīdu impērijā līdzās zoroastrismam pastāvēja arī kristietība, jūdaisms, budisms, maniheisms un citas reliģijas, taču valsts vara bieži atbalstīja tieši zoroastriešu priesterību.

3. gadsimtā zoroastrismam nozīmīgs konkurents bija maniheisms, ko dibināja Mani. Mani mācība apvienoja dažādu reliģiju elementus un ātri izplatījās Persijā un ārpus tās. Sasanīdu vara sākotnēji pret Mani izturējās mainīgi, bet vēlāk maniheisms tika vajāts. Šīs cīņas parāda, ka Sasanīdu Irānā reliģija bija cieši saistīta ar politisko varu un valsts vienotības jautājumu.

Sasanīdu laikmetā zoroastrisma teoloģija un rituālā prakse tika padziļināta. Tika nostiprināti priekšstati par pasaules radīšanu, labā un ļaunā kosmisko cīņu, cilvēka dvēseles tiesu pēc nāves, gala atjaunošanu un Saošjantu jeb glābēju. Šie priekšstati ietekmēja vēlākās Tuvo Austrumu reliģiskās tradīcijas un ir bieži salīdzināti ar jūdaisma, kristietības un islāma eshatoloģiskajiem motīviem.

Izšķirošs pavērsiens zoroastrisma vēsturē bija arābu musulmaņu iekarojumi 7. gadsimtā. Pēc Sasanīdu sakāvēm karos pret Rāšidūnu kalifātu un pēdējā Sasanīdu valdnieka Jezdegerda III varas sabrukuma Persija pakāpeniski nonāca islāma pasaules sastāvā. Svarīgas bija kaujas pie Kādisijas 636. gadā un Nehāvendas 642. gadā, pēc kurām Sasanīdu militārā pretestība tika būtiski salauzta.

Pēc islāma nostiprināšanās zoroastrieši kļuva par reliģisku mazākumu. Viņiem kā “grāmatas ļaudīm” dažādos laikos tika piešķirts aizsargātas kopienas statuss, taču viņiem bija jāmaksā īpaši nodokļi un jādzīvo ar sociāliem ierobežojumiem. Daļa iedzīvotāju pakāpeniski pārgāja islāmā politisku, sociālu un ekonomisku iemeslu dēļ. Zoroastrisms saglabājās īpaši atsevišķos Irānas reģionos, tostarp Jezdas un Kermānas apkārtnē.

No 8. līdz 10. gadsimtam daļa zoroastriešu devās prom no Irānas un apmetās Indijas rietumu piekrastē, īpaši Gudžarātā. Šo kopienu vēlāk sāka saukt par parsiem. Saskaņā ar parsu tradīciju, kas aprakstīta darbā Qissa-i Sanjan, bēgļi ieradās Indijā, lai saglabātu savu ticību pēc islāma ekspansijas Irānā. Lai gan šī stāsta detaļas ir daļēji leģendāras, parsu kopiena kļuva par nozīmīgu zoroastrisma turpinātāju ārpus Irānas.

Viduslaikos zoroastrisms Irānā turpināja pastāvēt kā nelielu kopienu reliģija. Zoroastriešu priesteri saglabāja rituālus, kalendāru, uguns tempļus un rakstu tradīcijas. Šajā laikā nozīmīgi kļuva arī viduspersiešu jeb pahlavi teksti, kuros tika skaidrota Avesta, reliģiskie likumi un kosmoloģija. Pie šādiem darbiem pieder Bundahišn, Dēnkard un citi teksti.

Indijā parsi saglabāja zoroastrismu, vienlaikus pielāgojoties vietējai sabiedrībai. Viņi uzturēja savas kopienas institūcijas, uguns tempļus, laulību un apbedīšanas tradīcijas. Laika gaitā parsi kļuva par ietekmīgu pilsētu kopienu, īpaši Mumbajā. Britu koloniālajā laikā parsi aktīvi iesaistījās tirdzniecībā, rūpniecībā, izglītībā un labdarībā, saglabājot reliģisku identitāti un ciešas saites ar zoroastriešu mantojumu.

19. un 20. gadsimtā zoroastrisma pētniecība Eiropā un Indijā kļuva sistemātiskāka. Eiropas orientālisti pētīja Avestas valodu, tekstus un zoroastrisma saikni ar indoirāņu reliģiju. Tajā pašā laikā paši parsi un Irānas zoroastrieši centās reformēt kopienas institūcijas, veicināt izglītību un saglabāt reliģisko tradīciju modernizācijas apstākļos.

20. gadsimtā zoroastriešu kopienas izveidojās arī ārpus Irānas un Indijas, īpaši Lielbritānijā, Ziemeļamerikā, Austrālijā un citās diasporas zemēs. Migrācija pastiprinājās pēc politiskām un ekonomiskām pārmaiņām Irānā, tostarp pēc Irānas islāma revolūcijas 1979. gadā.

Skatīt arī

• Avesta

Literatūra

• Kulke, Eckehard. The Parsees in India: a minority as agent of social change. München : Weltforum-Verlag (= Studien zur Entwicklung und Politik 3), 1974. ISBN 3-8039-00700.
• Ervad Sheriarji Dadabhai Bharucha. A Brief sketch of the Zoroastrian Religion and Customs, 1928.
• Dastur Khurshed S. Dabu. A Handbook on Information on Zoroastrianism.
• Dastur Khurshed S. Dabu. Zarathustra an his Teachings A Manual for Young Students.
• Jivanji Jamshedji Modi. The Religious System of the Parsis, 1893.
• R. P. Masani. The religion of the good life Zoroastrianism, 1938.
• P. P. Balsara. Highlights of Parsi History, 1969.
• Maneckji Nusservanji Dhalla. History of Zoroastrianism; dritte Auflage. Bombay : K. R. Cama, Oriental Institute, 1994. 525. lpp.
• Dr. Ervad Dr. Ramiyar Parvez Karanjia. Zoroastrian Religion & Ancient Iranian Art.
• Adil F. Rangoonwalla. Five Niyaeshes, 2004. 341. lpp.
• Aspandyar Sohrab Gotla. Guide to Zarthostrian Historical Places in Iran.
• J. C. Tavadia. The Zoroastrian Religion in the Avesta, 1999.
• S. J. Bulsara. The Laws of the Ancient Persians as found in the "Matikan E Hazar Datastan" or "The Digest of a Thousand Points of Law", 1999.
• M. N. Dhalla. Zoroastrian Civilization, 2000.
• Marazban J. Giara. Global Directory of Zoroastrian Fire Temples. 2. Auflage, 2002. 240. lpp.
• D. F. Karaka. History of The Parsis including their manners, customs, religion and present position. 350. lpp.
• Piloo Nanavatty. The Gathas of Zarathushtra, 1999. 73. lpp.
• Roshan Rivetna. The Legacy of Zarathushtra. 96. lpp.
• Dr. Sir Jivanji J. Modi. The Religious Ceremonies and Customs of The Parsees. 550 Seiten.
• Mani Kamerkar, Soonu Dhunjisha. From the Iranian Plateau to the Shores of Gujarat, 2002. 220. lpp.
• I.J.S. Taraporewala. The Religion of Zarathushtra. 357. lpp.
• Jivanji Jamshedji Modi. A Few Events in The Early History of the Parsis and Their Dates, 2004. 114. lpp.
• Dr. Irach J. S.Taraporewala. Zoroastrian Daily Prayers. 250. lpp.
• Adil F.Rangoonwalla. Zoroastrian Etiquette, 2003. 56. lpp.
• Rustom C Chothia. Zoroastrian Religion Most Frequently Asked Questions, 2002. 44. lpp.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zoroastrisms.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• «Parzor» (angļu). The UNESCO Parsi Zoroastrian Project.